piektdiena, 2011. gada 30. septembris

Mājas.

Nu jau trešo gadu par savām mājām vairs nesaucu Rīgas trokšņainās ielas, bet gan nelielu pilsētiņu Nīderlandes dienvidos. Māstrihtu.
Jā, visi taču ir dzirdējuši par tā sauktajiem Māstrihtas kritērijiem?
Tomēr man šī pilsēta jau asociējas ar daudz ko vairāk. Tā ir viena no vecākajām (iespējams pat visvecākā) pilsētām Nīderlandē. Krāšņajos parkos un mazajās ieliņās vecpilsētā lodāt lodā simtiem studentu - kā nekā šeit atrodas divas milzīgas universitātes. Ja palaimēsies un ieklīdīsi kādā mazā ieliņā, Tevi pārsteigs visdažādāko skaņu kakofonija - jā, jā, konservatorijas studenti trenējas visu dienu. Un man šī ir mīļākā vieta pilsētā. Katru reizi, kad uz sava divriteņa tuvojos konservatorijas ēkai, pārņem patīkams satraukums, ka arī es tūlīt, tūlīt pievienošu savu balsi šim skaņu jūklim.
Ziemassvētku laikā tā pārvēršas par pasaku pilsētiņu un ja vēl palaimējas un ir sniegs!!! Tad burvība garantēta!
Pavasaros viss slīgst narcisēs, tulpēs un kur nu vēl krāšņie magnoliju koki! 
Un protams Māsa (upe), tā ir tik dažāda un sēdēt tās krastā un sapņot var katru dienu.. tādas tagad ir manas mājas...






svētdiena, 2011. gada 25. septembris

Groziņš/trauciņš veļas knaģiem

Jau labu laiku veikalos meklēju kādu trauciņu, kurā varētu sabērt veļas knaģus. Diemžēl līdz šim meklējumi īpašiem panākumiem vainagojušies nav - te viens par lielu, viens par mazu, krāsa ne tāda, forma galīgi nederīga, cena neatbilstoša.
Klīstot interneta plašumos, uzdūros rakstam par to, ka dažādus saimniecībā noderīgus groziņtipa objektus var taču uzmargot no vecām avīzēm.
Protams, man arī uzreiz vajag. Vakaru veltam avīžu trubiņu sagatavošanai, pēc tam mēģinam pīt. Diez ko raiti nevedas. Bet pēc neilgiem pūliņiem kaut kas groziņveidīgs tomēr tapa. Uz ātru roku nokļeksēju ar krāsu kāda nu bija pieejama un gar maliņu pielīmēju papīra puķītes.
Skaidrs ir tas, ka man līdz groziņu pīšanas augstumiem no avīzēm vēl augt un augt, bet vismaz knaģi vairs nemētājas visneiespējamākajās vietās. Un, kad apniks, droši varu atkal paņemt vecās avīzes un mēģināt uztapināt kaut ko jaunu.

ceturtdiena, 2011. gada 22. septembris

Tamborēts pončo.

Jau apmēram mēnesi savas pilsētas ielās šad un tad mani var redzēt pārvietojamies pončo. Esmu to iesaukusi par "viršu krāsas" pončo, jo tonis nez kādēļ liek domāt par viršiem, kas skaisti zied Latvijas mežos. Tā nu ilgojos un reizē priecājos.
Ideju smēlos Ceitas blogā. (Liels paldies par to). Bija tā, ka ieraudzīju un sapratu - man arī vajag! Un pārējais vairs neinteresēja. Tad nu steidzu uz veikalu pēc dzijas ficītēm un dažu vakaru laikā uztapināju.

Pirmais!

Lēnām dzerot ingvera tēju tapinu augšā savu blogu, kurā centīšos parādīt kaut ko no rokdarbiem, kas top manos vakaros Māstrihtā, kad notis saldi čuč maliņā!