svētdiena, 2011. gada 30. oktobris

Volānšalle

Jau labu brīdi dziju kastītē stāvēja arī lentīšdzija, kura paredzēta kādas volānšalles uztapināšanai, lai arī es beidzot saprastu, kas tas par zvēru un ko tas ziemā ēd. 
Galarezultāts izdevās šāds:


Jāsaka godīgi, sajūsmu man process neizraisīja, lentīte vislaik pinās un pinķerējās, adījās salīdzinoši lēni, tomēr gala rezultāts man patīk. Skaidrs arī tas, ka tuvākajā laikā vēlreiz pie volānšalles adīšanas es laikam neķeršos.
Un arī šeit beidzot koki sāk lapas birdināt zemes virzienā. Daži pat krāsainas, ne tikai tās ierasti neglīti brūnās!

sestdiena, 2011. gada 29. oktobris

Banāns, bietes, sarunas.

Ir dienas, kad ļoti, ļoti sagribas tādus ēdienus, kādus mājās bērnībā šad tad gatavoja mamma. 
Vakardien bija viena no šīm dienām. 
Jau no paša rīta pamostoties prātā tikai viena doma - gribu bietes! Vārītu biešu salātus. Gribu un viss. 
Un tieši pirms kāda laika savā iemīļotajā dārzeņu veikalā es biju nopirkusi četras nelielas bietītes. Hops - katlā iekšā un vāram. 
Ja jau biešu salāti, tad vajag arī sacept kotletes un izvārīt kartupeļus. 
Pēc tam vakarā runājot ar draudzeni iekš skype, arī viņa nonāca pie secinājuma, ka man ir bijušas absolūtas bērnības vakariņas. 
Bet ar to mani eksperimenti virtuvē vakardien nebeidzās. Tapa arī kaut kas šāds: 


Tas saucās - ņem visu, kas mājās, un sacep. 
Jau labu brīdi stāvēja trīs banāni, kurus nu nekādi neizdevās noēst. Tāpat nīderlandiešiem lielu sajūsmu izraisa šokolādes brokastu skaidiņas, kuras man reiz aiz intereses vajadzēja iegādāties, bet īsti ēst tās neēdu. Tad nu radās ideja ātri izlietot gan jau melnēt sākušos banānus un šokolādes skaidiņas. 
Daudzumi bija visai aptuveni, visu bēru uz aci. 
2 olas sakūlu ar cukuru, klāt sviests, milti, cepamais pulveris, ar dakšiņu saspaidīti banāni un šokolādes skaidiņas (iekš Dutch saucas hagelslag  un izskatās apmēram šādi: 


Rezultātā ne gluži torte, ne gluži kēkss, ne pīrāgs. 
Bet vakarā pie tējas, skatoties filmu kopā ar dzīvokļa biedreni, atzinām to par labu esam. :)

trešdiena, 2011. gada 12. oktobris

Pončo II

Darba kolēģe, ieraudzījusi manu violeto pončo, izsaucās, ka viņai arī ko tādu vajagot.
Tā nu apsolījos arī viņai vienu uztamborēt.
Ilgi gan nācās gaidīt, kamēr tika atrasta dzija, kas viņai būtu pa prātam, bet nu tā beidzot ir manās rokās, tāpēc esmu ķērusies pie darba.
Ceru drīzumā arī tikt pie gala rezultāta, jo process vienkāršs, galvenais tik kustināt pirkstiņus.
Pagaidām ir tik tālu, pirmā dzijas ficīte jau gandrīz galā.

pirmdiena, 2011. gada 3. oktobris

Spinātu zupa

Šad tad, kad iznāk rokdarbus nolikt malā, sanāk arī mazliet padarboties virtuvē. Visbiežāk gan tie virtuves darbi ir tādi īsteniem sliņķiem domāti - atskrēju, sametu katlā un apēdu.
Tā arī šodien tapa spinātu zupa. Pārnācu mājās no darba, priekšā vēl nošu kaudzes, bet - ēst tā gribas, tā gribas!

Sastāvdaļas:
5 nelieli kartupeļi
3 nelieli burkāni
3 paprāvas saujas spinātu
3 olas
2 buljona kubiņi
ūdens

Sāku ar burkāniem, tos nomizoju, ripiņās un katlā iekšā. Kamēr burkāni pa katlu, tikmēr mizoju kartupeļus, tos gabaliņos un katlā pie burkāniem. Tā kā šoreiz nebija vēlmes pēc tādas īstas buljonzupas, vārīju tik ilgi, kamēr kartupeļu kubiņi ir krietni vien pašķīduši.
Kamēr viss vārās, es ķeros klāt spinātu lapām un šajā mirklī man slinkums mazliet atkāpjas, jo, tā vietā, lai tās vienkārši sasviestu katlā, es tomēr glīti cenšos sagriezt lapiņas (gluži kā skābenes). Griežu, griežu un tai laikā arī kartupeļi krietni pavārījušies, ātri piebirdinu buljona kubiņus un pieberu sašņikātos spinātus. Ilgi gan nevāru,  vien dažas minūtes.
Pa vidu visam ir izdevies uzlikt uz plīts arī atsevišķu katliņu ar olām, tās cieti novārītas sagriežu paprāvos gabalos un gatavajai zupai klāt. Gatavs!

Tā iet, kad mākslinieku gaida nošu kaudzes, bet gribas arī ko siltu uzēst!