Mājas.

Nu jau trešo gadu par savām mājām vairs nesaucu Rīgas trokšņainās ielas, bet gan nelielu pilsētiņu Nīderlandes dienvidos. Māstrihtu.
Jā, visi taču ir dzirdējuši par tā sauktajiem Māstrihtas kritērijiem?
Tomēr man šī pilsēta jau asociējas ar daudz ko vairāk. Tā ir viena no vecākajām (iespējams pat visvecākā) pilsētām Nīderlandē. Krāšņajos parkos un mazajās ieliņās vecpilsētā lodāt lodā simtiem studentu - kā nekā šeit atrodas divas milzīgas universitātes. Ja palaimēsies un ieklīdīsi kādā mazā ieliņā, Tevi pārsteigs visdažādāko skaņu kakofonija - jā, jā, konservatorijas studenti trenējas visu dienu. Un man šī ir mīļākā vieta pilsētā. Katru reizi, kad uz sava divriteņa tuvojos konservatorijas ēkai, pārņem patīkams satraukums, ka arī es tūlīt, tūlīt pievienošu savu balsi šim skaņu jūklim.
Ziemassvētku laikā tā pārvēršas par pasaku pilsētiņu un ja vēl palaimējas un ir sniegs!!! Tad burvība garantēta!
Pavasaros viss slīgst narcisēs, tulpēs un kur nu vēl krāšņie magnoliju koki! 
Un protams Māsa (upe), tā ir tik dažāda un sēdēt tās krastā un sapņot var katru dienu.. tādas tagad ir manas mājas...