Skriešana

Tā nu ir sanācis, ka esmu ļoti aktīvā pārvākšanās procesā - pēc istabas īrēšanas dzīvoklī kopā ar citiem studentiem, beidzot esmu tikusi pie sava personīgā kaktiņa un nu, dzīvošu dzīvoklī! :) Jāsaka, tas mani ļoti, ļoti priecē!
Tāpēc arī svaidoties starp divām dzīvesvietām, biju palaidusi garām pastnieku, kurš man nesa paciņu, paciņu saņēma mana dzīvokļa biedre, kura diemžēl uzreiz pēc tam aizdevās brīvdienās un tad nu tikai vakardien es tiku pie ilgi gaidītās dāvanas no Daces.
Šokolādīte izkusa vienā mirklī, kartiņa ātri piekabināta pie sienas blakus citām no visas pasaules atceļojušām. Un jaka, jā jaka tieši šobrīd nolikta maliņā stāv. Jo kā jau Dace minēja, tai var veikt arī pārmaiņas, kādas tad arī bija manā galvā, kad pieteicos izlozei.
Šobrīd gan ar visu pārvākšanās trakumu, diezgan daudziem koncertiem nākamo divu nedēļu laikā un piedāvājumu dziedāt Adīnu Mīlas dzērienā, manis izdomātajām pārmaiņām mazliet trūkst laika. Bet es zinu, ka laiks būs!
Mīļš paldies, Dace!

Pončo II gatavs.

Ilgi šoreiz gāja, bet beigas sagaidīt izdevās. Sākums likās ātrs un cerīgs, bet tad divas reizes nācās ārdīt visu ārā. Pirmajā, jo pati pielaidu muļķīgu kļūdu, otrajā, jo iznāca kaut kas zilonim paredzēts.
Kolēģe vēlējās lielu apkakli, kas būtu brīva un nepiegultu kaklam. Tad nu mēģināju kaut ko darīt lietas labā.
Bildes kvalitāte arī kāda ir, tāda ir, jo bildēts tika vēlā vakara stundā pirms pončo aizceļoja pie savas jaunās saimnieces.
Uz adatām gan jau vesela kaudze jaunu iesāktu darbiņu, jāķeras klāt un kaut kas jāpabeidz aši, aši.

Volānšalle

Jau labu brīdi dziju kastītē stāvēja arī lentīšdzija, kura paredzēta kādas volānšalles uztapināšanai, lai arī es beidzot saprastu, kas tas par zvēru un ko tas ziemā ēd. 

Galarezultāts izdevās šāds:

Jāsaka godīgi, sajūsmu man process neizraisīja, lentīte vislaik pinās un pinķerējās, adījās salīdzinoši lēni, tomēr gala rezultāts man patīk. Skaidrs arī tas, ka tuvākajā laikā vēlreiz pie volānšalles adīšanas es laikam neķeršos.

Un arī šeit beidzot koki sāk lapas birdināt zemes virzienā. Daži pat krāsainas, ne tikai tās ierasti neglīti brūnās!

Banāns, bietes, sarunas.

Ir dienas, kad ļoti, ļoti sagribas tādus ēdienus, kādus mājās bērnībā šad tad gatavoja mamma. 

Vakardien bija viena no šīm dienām. 

Jau no paša rīta pamostoties prātā tikai viena doma - gribu bietes! Vārītu biešu salātus. Gribu un viss. 

Un tieši pirms kāda laika savā iemīļotajā dārzeņu veikalā es biju nopirkusi četras nelielas bietītes. Hops - katlā iekšā un vāram. 

Ja jau biešu salāti, tad vajag arī sacept kotletes un izvārīt kartupeļus. 

Pēc tam vakarā runājot ar draudzeni iekš skype, arī viņa nonāca pie secinājuma, ka man ir bijušas absolūtas bērnības vakariņas. 

Bet ar to mani eksperimenti virtuvē vakardien nebeidzās. Tapa arī kaut kas šāds: 

Tas saucās - ņem visu, kas mājās, un sacep. 

Jau labu brīdi stāvēja trīs banāni, kurus nu nekādi neizdevās noēst. Tāpat nīderlandiešiem lielu sajūsmu izraisa šokolādes brokastu skaidiņas, kuras man reiz aiz intereses vajadzēja iegādāties, bet īsti ēst tās neēdu. Tad nu radās ideja ātri izlietot gan jau melnēt sākušos banānus un šokolādes skaidiņas. 

Daudzumi bija visai aptuveni, visu bēru uz aci. 

2 olas sakūlu ar cukuru, klāt sviests, milti, cepamais pulveris, ar dakšiņu saspaidīti banāni un šokolādes skaidiņas (iekš Dutch saucas hagelslag  un izskatās apmēram šādi: 

Rezultātā ne gluži torte, ne gluži kēkss, ne pīrāgs. 

Bet vakarā pie tējas, skatoties filmu kopā ar dzīvokļa biedreni, atzinām to par labu esam. :)

Pončo II

Darba kolēģe, ieraudzījusi manu violeto pončo, izsaucās, ka viņai arī ko tādu vajagot.
Tā nu apsolījos arī viņai vienu uztamborēt.
Ilgi gan nācās gaidīt, kamēr tika atrasta dzija, kas viņai būtu pa prātam, bet nu tā beidzot ir manās rokās, tāpēc esmu ķērusies pie darba.
Ceru drīzumā arī tikt pie gala rezultāta, jo process vienkāršs, galvenais tik kustināt pirkstiņus.

Pagaidām ir tik tālu, pirmā dzijas ficīte jau gandrīz galā.

Spinātu zupa

Šad tad, kad iznāk rokdarbus nolikt malā, sanāk arī mazliet padarboties virtuvē. Visbiežāk gan tie virtuves darbi ir tādi īsteniem sliņķiem domāti - atskrēju, sametu katlā un apēdu.
Tā arī šodien tapa spinātu zupa. Pārnācu mājās no darba, priekšā vēl nošu kaudzes, bet - ēst tā gribas, tā gribas!

Sastāvdaļas:
5 nelieli kartupeļi
3 nelieli burkāni
3 paprāvas saujas spinātu
3 olas
2 buljona kubiņi
ūdens

Sāku ar burkāniem, tos nomizoju, ripiņās un katlā iekšā. Kamēr burkāni pa katlu, tikmēr mizoju kartupeļus, tos gabaliņos un katlā pie burkāniem. Tā kā šoreiz nebija vēlmes pēc tādas īstas buljonzupas, vārīju tik ilgi, kamēr kartupeļu kubiņi ir krietni vien pašķīduši.
Kamēr viss vārās, es ķeros klāt spinātu lapām un šajā mirklī man slinkums mazliet atkāpjas, jo, tā vietā, lai tās vienkārši sasviestu katlā, es tomēr glīti cenšos sagriezt lapiņas (gluži kā skābenes). Griežu, griežu un tai laikā arī kartupeļi krietni pavārījušies, ātri piebirdinu buljona kubiņus un pieberu sašņikātos spinātus. Ilgi gan nevāru,  vien dažas minūtes.
Pa vidu visam ir izdevies uzlikt uz plīts arī atsevišķu katliņu ar olām, tās cieti novārītas sagriežu paprāvos gabalos un gatavajai zupai klāt. Gatavs!

Tā iet, kad mākslinieku gaida nošu kaudzes, bet gribas arī ko siltu uzēst!

Mājas.

Nu jau trešo gadu par savām mājām vairs nesaucu Rīgas trokšņainās ielas, bet gan nelielu pilsētiņu Nīderlandes dienvidos. Māstrihtu.
Jā, visi taču ir dzirdējuši par tā sauktajiem Māstrihtas kritērijiem?
Tomēr man šī pilsēta jau asociējas ar daudz ko vairāk. Tā ir viena no vecākajām (iespējams pat visvecākā) pilsētām Nīderlandē. Krāšņajos parkos un mazajās ieliņās vecpilsētā lodāt lodā simtiem studentu - kā nekā šeit atrodas divas milzīgas universitātes. Ja palaimēsies un ieklīdīsi kādā mazā ieliņā, Tevi pārsteigs visdažādāko skaņu kakofonija - jā, jā, konservatorijas studenti trenējas visu dienu. Un man šī ir mīļākā vieta pilsētā. Katru reizi, kad uz sava divriteņa tuvojos konservatorijas ēkai, pārņem patīkams satraukums, ka arī es tūlīt, tūlīt pievienošu savu balsi šim skaņu jūklim.
Ziemassvētku laikā tā pārvēršas par pasaku pilsētiņu un ja vēl palaimējas un ir sniegs!!! Tad burvība garantēta!
Pavasaros viss slīgst narcisēs, tulpēs un kur nu vēl krāšņie magnoliju koki! 
Un protams Māsa (upe), tā ir tik dažāda un sēdēt tās krastā un sapņot var katru dienu.. tādas tagad ir manas mājas...

Groziņš/trauciņš veļas knaģiem

Jau labu laiku veikalos meklēju kādu trauciņu, kurā varētu sabērt veļas knaģus. Diemžēl līdz šim meklējumi īpašiem panākumiem vainagojušies nav - te viens par lielu, viens par mazu, krāsa ne tāda, forma galīgi nederīga, cena neatbilstoša.
Klīstot interneta plašumos, uzdūros rakstam par to, ka dažādus saimniecībā noderīgus groziņtipa objektus var taču uzmargot no vecām avīzēm.
Protams, man arī uzreiz vajag. Vakaru veltam avīžu trubiņu sagatavošanai, pēc tam mēģinam pīt. Diez ko raiti nevedas. Bet pēc neilgiem pūliņiem kaut kas groziņveidīgs tomēr tapa. Uz ātru roku nokļeksēju ar krāsu kāda nu bija pieejama un gar maliņu pielīmēju papīra puķītes.
Skaidrs ir tas, ka man līdz groziņu pīšanas augstumiem no avīzēm vēl augt un augt, bet vismaz knaģi vairs nemētājas visneiespējamākajās vietās. Un, kad apniks, droši varu atkal paņemt vecās avīzes un mēģināt uztapināt kaut ko jaunu.

Tamborēts pončo.

Jau apmēram mēnesi savas pilsētas ielās šad un tad mani var redzēt pārvietojamies pončo. Esmu to iesaukusi par "viršu krāsas" pončo, jo tonis nez kādēļ liek domāt par viršiem, kas skaisti zied Latvijas mežos. Tā nu ilgojos un reizē priecājos.
Ideju smēlos Ceitas blogā. (Liels paldies par to). Bija tā, ka ieraudzīju un sapratu - man arī vajag! Un pārējais vairs neinteresēja. Tad nu steidzu uz veikalu pēc dzijas ficītēm un dažu vakaru laikā uztapināju.

Pirmais!

Lēnām dzerot ingvera tēju tapinu augšā savu blogu, kurā centīšos parādīt kaut ko no rokdarbiem, kas top manos vakaros Māstrihtā, kad notis saldi čuč maliņā!